Putnu būros dzīvojošie putni

Mājas strazds (Sturnus vulgaris)

Sastopams lauku ainavā ar viensētām, ciemos, pilsētās, dažviet arī mežos. Barību meklē uz laukiem un zālājos. Barība – sliekas, gliemji un dažādi kukaiņi, pēc ligzdošanas sezonas – arī augļi un sēklas.

Sabiedrisks, vairāki pāri var ligzdot tuvu blakus. Ligzdu būvē no sausas zāles, sīkiem zariņiem, saknītēm, spalvām, vilnas u. c. Ar ligzdas būvi nodarbojas galvenokārt tēviņš, kurš darbu sāk ar pērnās ligzdas materiāla izmešanu, ja tāda izraudzītajā dobumā vai būrītī ir. Tēviņš arī redzams dziedot ligzdas tuvumā, sēžot uz zara, vadiem vai antenas.

Dēšana sākas ap 20. aprīli. Gadā ir viens perējums, bet, ja dējumu zaudē, var dēt atkārtoti. Dējumā ir 3–9 gaišzilas olas. Perē 14 dienas. Mazuļi ir ligzdguļi, izlido pēc 21 dienas.

Pēdējie jaunie strazdi atstāj ligzdas jūnija beigās. Pēc ligzdošanas sezonas mājas strazdi pulcējas lielos, trokšņainos baros un sāk ceļu uz ziemošanas vietām. Tuvais gājputns – ziemo Rietumeiropā. Siltākās ziemās neliels skaits mājas strazdu paliek Latvijā.

Būrītis mājas strazdam

Mājas strazdu būrus var likt netālu citu no cita. Tos var stiprināt ne vien pie koka, bet arī pie kārts vai ēkas sienas. Tiem jābūt 4–5 m augstumā, lai iemītniekus neapdraudētu kaķi.

Nav ieteicams zem skrejas vai citur pie būra piestiprināt laktiņu. Tas būrīša iemītniekiem var kaitēt, jo atvieglo vārnu dzimtas putniem izvilkt pa skreju strazdulēnus.

Mājas strazds būrīti tīra pats, izmetot pērnās ligzdas paliekas. Tomēr strazdu būrīšus vēlams gatavot atveramus un pēc sezonas iztīrīt, jo tos nereti izmanto citu sugu putni, kas paši veco materiālu neizmetīs.

Šajā būrīti var ligzdot: mājas strazds, svīre, mājas zvirbulis, lauku zvirbulis, erickiņš.

Melnais mušķērājs (Ficedula hypoleuca)

Mazāks par zvirbuli, tēviņš melnbalts, mātīte neuzkrītošāka – brūnpelēka ar baltiem plankumiem uz spārniem.

Sastopams dažādos mežos, kā arī parkos un dārzos, kur ir ligzdošanai piemēroti vecu koku dobumi vai būrīši. Pārtiek no dažādiem kukaiņiem – tauriņiem, to kāpuriem, mušām, skudrām u. c. Kukaiņus ķer gan gaisā, gan uz zemes.

Ligzdu būvē no priežu mizas plēksnītēm, sausiem zāļu stiebriņiem un sausām lapām.

Dēšana sākas no aptuveni 10. maija, gadā ir viens perējums. Dējumā ir 5–8 bāli zaļganas olas. Perē ap 14 dienām. Mazuļi ir ligzdguļi, izlido pēc 14–16 dienām. Pēdējie mazuļi ligzdas atstāj līdz 20. jūlijam.

Tālais gājputns, ziemo Āfrikā. Pavasarī Latvijā atgriežas vidēji 15. aprīlī.

Būrītis melnajam mušķērājam

Melno mušķērāju būrīšus izvieto mežos, parkos, dārzos, pie viensētām. Tos piestiprina pie koka stumbra 2–3 metru augstumā. Būrīšus citu citam nevajadzētu likt tuvāk par 25–30 metriem. Būrīti vēlams piestiprināt tā, lai skreja būtu vērsta pret klajāku vietu, kuru neaizsedz koku zari, lai putniem būtu viegli pielidot.

Melno mušķērāju būrīšiem noteikti jābūt atveramiem, lai tos varētu iztīrīt, jo ne melnais mušķērājs, ne citi iespējamie būrīša iemītnieki paši to nedarīs. Šie putni būvēs jauno ligzdu virsū vecajai, un līdz ar to būra saturs būs vieglāk sasniedzams ligzdas postītājiem. Vecajās ligzdās turklāt savairojas putnu parazīti. Tāpēc būrīšus vēlams regulāri tīrīt, vislabāk pēc katras ligzdošanas sezonas beigām – septembrī–novembrī.

Šos būrīšus gatavo ar noņemamu priekšējo daļu (pie koka ar vienu naglu piestiprina būrīša pakaļējo sieniņu, būrīša priekšdaļu aiz jumtiņa malas "uzkabina" uz naglu galiem tās augšmalā, tādējādi būrīti vietā droši notur tā svars). Tas ir drošāk nekā, ja noņemams būtu tikai jumtiņš, jo jumtiņu bez lielām grūtībām varētu nocelt cauna vai citi plēsīgie dzīvnieki.

Būrītim arī zem skrejas jāpiestiprina ārējā laipiņa, tā sašaurinot pieeju skrejai. Tas neļaus caunām vai kaķiem iesniegties pa skreju būrītī un sasniegt putnēnus.

Šajā būrīti visbiežāk ligzdo melnais mušķērājs un lielā zīlīte. Retāk tajā var ligzdot vēl citas sugas – zilzīlīte, erickiņš, tītiņš, mežā izliktajos būrīšos – cekulzīlīte, apdzīvotās vietās – lauku zvirbulis un mājas zvirbulis.

Baltā cielava (Motacilla alba)

Baltā cielava ir Latvijas nacionālais putns.

Sastopama apdzīvotās vietās un lauku ainavā, ūdeņu krastos, purvos, mežu izcirtumos[ER1] . Kustīga, veikla, raksturīgi šūpo izteikti garo asti. Pārtiek no kukaiņiem.

Ligzdu būvē no sausām zālītēm un saknītēm ēkās, malkas grēdās, zaru kaudzēs, zem tiltiem un līdzīgās vietās.

Dēšanu sāk aprīļa pēdējās dienās. Dējumā ir 3–7 gaišpelēkas olas ar brūniem un baltiem raibumiņiem, perē 12–14 dienas. Gadā ir divi perējumi. Mazuļi ir ligzdguļi, kas izlido pēc 14–15 dienām. Pēdējie balto cielavu mazuļi ligzdas atstāj augusta sākumā.

Baltās cielavas ligzdās iecienījusi dēt (parazitēt) dzeguze.

Baltā cielava ir tuvais gājputns, ziemo Rietumeiropā, Vidusjūras valstīs un Ziemeļāfrikā. No ziemošanas vietām Latvijā atgriežas vidēji 21. martā. Retumis Latvijā paliek arī uz ziemu.

Būrītis baltajai cielavai

Būrīti piestiprina pie ēkas sienas vai pažobelē, vai līdzīgā vietā lauku ainavā vai parkā 2–5 metru augstumā.

Cielava nav īsta dobumperētāja, tāpēc tai domātajam būrītim ir atklāta priekšējā daļa. Šādu būrīti ir grūti aizsargāt no ligzdu postītājiem, tāpēc jāpārliecinās, ka būrīti piestiprina vietā, kur nepiekļūs kaķi, caunas, sīļi un vārnas.

Šajā būrīti var ligzdot baltā cielava un pelēkais mušķērājs.

Meža pūce (Strix aluco)

Latvijā visbiežāk sastopamā pūce. Sugai raksturīgas dažādas krāsu morfas – krāsa var variēt no gaiši pelēkas līdz rūsganai.

Sastopama mežos, parkos, kapsētās, arī apdzīvotās vietās,. Visvairāk apdzīvo kultūrainavu, kur lauki mijas ar viensētām, mežu puduriem vai atsevišķiem veciem kokiem. Mežos uzturas mežmalas tuvumā, reti meža masīva iekšienē. Pārtiek no grauzējiem un citiem sīkiem dzīvniekiem.

Aktīva krēslā un tumsā, balss parasti dzirdama naktīs. Balss ir daudzveidīga, tēviņam raksturīga ūjināšana, mātīte atsaucas ar saucienu "kevik". Ūjināšanu var dzirdēt visu gadu, ne vien ligzdošanas sezonā.

Ligzdo koku dobumos un dobos stumbros, dažkārt ēku spraugās, pažobelēs vai drupās. Labprāt izmanto piemērota lieluma būrīšus. Lai arī dobumperētāja, dažkārt ligzdo vecās klijānu vai vanagu ligzdās. Pūce ligzdu nebūvē, tikai izkašņā bedrīti dēšanai.

Gadā ir viens perējums, bet dēšanu var sākt vēl ziemā. Lielākajās pilsētās (Rīgā, Jelgavā) ligzdošanu var sākt pat decembrī (un mazuļi šajos perējumos attiecīgi šķiļas jau janvārī). Citviet dēj vēlāk, visbiežāk marta otrajā pusē (pūcēni tad šķiļas aprīļa otrajā pusē), bet kopumā olas ligzdās var būt vēl līdz maija beigām. Dējumā ir 2–6 baltas, gandrīz apaļas olas. Perē 28–29 dienas.

[ER1] Pūcēni ligzdu atstāj nepilna mēneša vecumā vēl pūku tērpā un lidot nespējīgi, toties veikli kāpelē pa zariem ligzdas apkārtnē. Šajā laikā tie skaļi un bieži pieprasa no vecākiem barību, izdodot zemus svilpienus "psip". Šāda trokšņošana turpinās vēl vairākas nedēļas un pat laikā, kad mazuļi jau sākuši lidot (lidspēju iegūst 4–5 nedēļu vecumā).

Jāatceras, ka atrasti pūču mazuļi parasti nav vecāku pamesti, un tos nevajag nest mājās vai uz zoodārzu!

Meža pūces ir nometnieces un Latvijā sastopamas cauru gadu.

Būrītis meža pūcei

Meža pūcei būrīšus izliek 4–12 m augstumā mežmalās, pie viensētām, alejās, parkos vai koku puduros. Māju tuvumā būrim jāizraugās vieta, kur cilvēki uzturas retāk un mazāk traucēs pūces ligzdošanu. Savukārt mežā būrīti vislabāk izlikt klajuma malā. Ja būrīti piestiprina, piemēram, pie zarainas egles stumbra, koka zaros jāizzāģē ap 2x2 metrus liels "logs" – lai pūce būri ievērotu un vēlāk ligzdošanas laikā bez grūtībām tam pielidotu.

Parasti iesaka meža pūcēm paredzētos būrīšus nelikt tuvāk kā 0,5–1 kilometra attālumā citu no cita. Tomēr otrs būris netālu no ligzdas būra noderēs tēviņam, kur pārlaist dienu, kamēr māte ligzdā perē vai silda mazuļus.

Būrīti koka stumbram piestiprina ar stiepli, kuru būrīša sānmalās piefiksē pie ieskrūvētiem stingriem āķiem vai speciāli izgrieztām gropītēm. Tā kā lielais būris ir smags, vislabāk tā grīdiņu atbalstīt pret koka zaru. Būrīti jānostiprina tā, lai tas nešūpotos vējā.

Tā kā meža pūces būrītim ir liela skreja, pastāv risks, ka ligzdu var izpostīt cauna. Caunas piekļūšanu var novērst, pūču būrīti izliekot kokā, kas ir mazliet atstatu no pārējiem (un cauna nevar tajā ielēkt no blakus koku zariem), un zem būra ap stumbru apliecot ap 1 metru platu skārda konusu ar atliektu apakšējo malu (tad cauna nevarēs pierāpties arī no lejas).

Pūces pašas ligzdu nebūvē, tāpēc būrītī jāieber 5–10 cm bieza rupju zāģi saidu, ēveļskaidu, kūdras, praulu vai zemes kārta, kur pūcei izkašņāt bedrīti olu dēšanai.

Vislabākais laiks pūču būrīšu izlikšanai ir vasaras otrā puse, jo pūces savu nākamo ligzdvietu izvēlas jau rudenī.

Šajā būrī var ligzdot meža pūce, ezeru vai citu ūdeņu tuvumā – arī gaigala un meža pīle.

Lielā gaura (Mergus merganser)

Lielā gaura ir par meža pīli nedaudz lielāks, slaids ūdensputns ar garu, šauru, sīkzobainu knābi.

Ligzdošanas sezonā sastopama upēs un ezeros, ligzdo mežā – koku dobumos un būrīšos. Pārtiek no zivīm, barību meklē, nirstot vai peldot ar ūdenī iegremdētu galvu.

Gadā ir viens perējums. Dēšanu sāk aprīļa sākumā. Dējumā ir 4–15 baltas olas, perēšana aizņem ap 32 dienām. Perē un mazuļus vadā mātīte viena. Mazuļi ir ligzdbēgļi.

Beidzoties ligzdošanas sezonai, lielās gauras pārvietojas uz lielajām upēm, ezeriem un jūras piekrasti.

Lielā gaura ir daļējs tuvais gājputns, Latvijā sastopama kā ligzdotāja, caurceļotāja un ziemotāja.

Būrītis lielajai gaurai

Tā kā būrītis ir ļoti liels, to gatavo no vismaz 2 centimetrus bieziem dēļiem, vislabāk – 4 cm. Tik lielam būrītim jo īpaši svarīgi ir ievērot visiem putnu būrīšiem būtisko noteikumu – grīdiņa jāiestiprina starp sānmalām, nevis jāpiesit to apakšpusē (lai grīdiņas dēlis ātri nesatrunētu un neizkristu).[ER1] 

Būrīti uzstāda 4–12 metru augstumā mežā ezera, upes vai dīķa tuvumā. Vislabāk to novietot ūdens malā, lai putni to ievērotu un ligzdošanas laikā varētu bez šķēršļiem pielidot.

Būrīti koka stumbram piestiprina ar [ER2] stiepli, kuru būrīša sānmalās piefiksē pie ieskrūvētiem stingriem āķiem vai speciāli izgrieztām gropītēm. Tā kā lielais būris ir smags, vislabāk tā grīdiņu atbalstīt pret koka zaru. Būrīti jānostiprina tā, lai tas nešūpotos vējā.

Šajā būrī var ligzdot dobumperētāji ūdensputni – lielā gaura un gaigala, kā arī meža pīle. Latvijas austrumu daļā (Daugavas labajā krastā) šādus būrus vērts izlikt urālpūcēm.

Apodziņš (Glaucidium passerinum)

Īpaši aizsargājama suga.

Ļoti maza pūcīte – apmēram mājas strazda lielumā. Aktīvs krēslā un nereti arī pa dienu. Ļoti kustīgs. Lidojums ir straujš un viļņveidīgs kā dzeņiem. Apodziņa dziesma ir monotoni, svilpja saucieniem līdzīgi svilpieni. Dziesma dzirdama gan pavasarī, gan arī rudenī, visbiežāk – rīta agrumā un vakara krēslā.

Sastopams lielākos skujkoku vai jaukta meža masīvos, pārsvarā vecā mežā. Pārtiek no grauzējiem (jo īpaši strupastēm) un sīkiem putniem. Veido barības krājumus dobumos un būrīšos.

Vislabprātāk ligzdo koku dobumos, parasti dzeņu kaltos. Diemžēl mūsdienu mežizstrādes dēļ mežos daudzviet trūkst dobumainu koku. Tāpēc ir svarīgi izlikt būrīšus, nodrošinot papildu ligzdvietas un palīdzot Latvijā saglabāt šo īpaši aizsargājamo sugu.

Apodziņš perē vienreiz gadā. Dēšana sākas apmēram no 20. aprīļa, visbiežāk maija sākumā (mazuļi attiecīgi visbiežāk šķiļas maija vidū). Dējumā ir 4–8 baltas, ieapaļas olas. Perē 28 dienas. Mazuļi izlido pēc 29–32 dienām. Pēdējie mazuļi ligzdas atstāj jūlija sākumā.

Nometnieks, bet rudenī un ziemā vismaz daļa apodziņu nedaudz klejo. Tad apodziņus nereti novēro neraksturīgos biotopos, pat apdzīvotās vietās.

Būrītis apodziņam

Apodziņiem būrīšus izliek lielos mežu masīvos. Tos piestiprina lielu koku stumbriem 5–7 metru augstumā. Svarīgi, lai zari pēc iespējas mazāk aizsegtu būra ieeju, lai pūcīte tam varētu bez grūtībām pielidot (ja nepieciešams, zarus būrīša priekšā izzāģē). Vēlams būrīšus izvietot ne tuvāk par 0,5–1 km citu no cita.

Apodziņš perēšanai izvēlas dobumus resnos kokos (dobumiem attiecīgi ir biezas sienas), tāpēc arī būrītim vēlamas biezas sienas – tie jāizgatavo no vismaz 2,5 cm bieziem dēļiem. Būrīša skrejas daļu dubulto, priekšējo sienu veidojot no vismaz diviem dēļiem, tā lai būrīša priekšējās sienas biezums sasniegtu vismaz 5 centimetrus, un attiecīgi veidotos dziļāka skreja.

Pūces pašas ligzdu nebūvē, tāpēc būrītī jāieber 5–10 cm bieza rupju skaidu vai praulu kārta, kur pūcei izkašņāt bedrīti olu dēšanai.