Pilsētas meža virsvērtība
2025.gadā atzīmēsim 800 gadus, kopš Rīgai pieder meži.
Senās gravīrās un zīmējumos redzams, ka tolaik ap pilsētu bija ļoti skraja ainava. Mežu masīviem augot, pilsētu tuvumā laiku laikos tiem bija jāiztur liela slodze. 19.gs. otrajā pusē Latvijā atcēla dzimtbūšanu, daudzi laucinieki pameta dzimto vietu un devās uz Rīgu. Pilsētas iedzīvotāju skaits pārdesmit gados dubultojās un gadsimtu mijā bija teju 300 tūkstoši. Visiem vajadzēja lētus un vienkāršus mājokļus, malku, laucinieki turpināja audzēt lopus. Tolaik mežu uztvēra pragmatiski: no tā jāpaņem viss, ko var paņemt. Tas ātri noveda pie tā, ka Rīgā totāli trūka koksnes ne tikai apkurei, bet arī būvniecībai. Dzimtļaužu brīvlaišana un rūpniecības uzrāviens notika visā Eiropā, tāpēc it visur piepilsētu meži tika noplicināti, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc radās mežu zinātne. 1847.gadā Rīgas dome attapās, ka Pierīgas meži dod pārāk mazus ienākumus, un pieņēma darbā par virsmežzini H.Friči (Fritsche) – labi izglītotu mežsaimnieku no Saksijas – un viņš sāka ar to, ka izskauda ieradumu cirst stihiskās izlases cirtes, t.i. – izvest no meža vislabākos kokus un atstāt tikai kroplos un bojātos. Viņš aizliedza mežā ganīt lopus un sāka gādāt par ugunsdrošību. Tika veikta mežu ierīcība un turpmāk mežsaimniecība noritēja pēc stingra plāna. Divdesmit gadu laikā no jauna iestādīja vai iesēja 7580 pūrvietas jeb vairāk kā 3000 ha jaunaudžu.
Fričes darbu 1882.gadā pārņēma slavenā ķīmiķa Vilhelma Ostvalda vecākais brālis Eižens un viņam bija visas iespējas izmēģināt dzīvē mežu rentes teoriju. Ostvalds spēja pārliecināt Rīgas domi, ka mežsaimniecībā vispims jāveic mērķtiecīgi ieguldījumi un pēc tam jābauda darba augļi jeb peļņa. Lai to panāktu, vispirms nācās mainīt domāšanu. Mežu nevar atstāt savā vaļā, lai atjaunojas dabiski: savairosies mazvērtīgie lapu koki; jāsēj vietējo, stalto Rīgas priežu sēklas.
Tā kā Pierīgā netrūka pārpurvotu vietu, gadsimtu mijā tika uzsākta mežu meliorācija, kaut kas tāds arī notika pirmo reizi. Pateicoties Eižena Ostvada nemieram un zinātnieka gēnam, viņš prata pārliecināt domi, ka pēc pārmitro platību nosusināšanas nepaies ne pusgadsimts un peļņa uzskries debesīs, koki ātri pieņemsies resnumā un garumā. Rīgas mežos īpaši gādāja par skuju koku labsajūtu.
Pirmā pasaules kara laikā ap Rīgu izcirta teju 80% mežu, fronte te stāvēja divus gadus, pilsētnieki ar ragaviņām vilka mājās malku no tuvējiem mežiem. Labi, ka kara laiks nevarēja iznīcināt gudri izplānoto meliorācijas grāvju sistēmu, kuras ierīkošanai dome ik gadu bija atvēlējusi tūkstošiem rubļu. Kad Latvija 1918.gadā ieguva neatkarību, mums netrūka gudru mežsaimnieku, kas bija studējuši Vācijā un Pēterburgā. Pēc Otrā pasaules kara meži bija tikpat izpostīti kā pēc Pirmā, jo šoreiz tiem frontes līnija pāri gāja divas reizes. Kaut meži nonāca PSRS īpašumā, tos aprūpēja tie paši labi mācītie mežkopji. PSRS visu laiku gatavojās karam, mežu atjaunošanai ap galvaspilsētu bija cita virsvērtība: lai kara gadījumā nav tālu jābrauc pēc kokmateriāliem. Tāpēc Rīgas pilsēta 90.gados saņēma atpakaļ labas kvalitātes pieaugušus mežus, tagad to galvenā virsvērtība ir gādāt par gaisa kvalitāti un pilsētnieku atpūtu. Protams, jau pirms pusotra gadsimta bija skaidrs, ka piepilsētas mežus nedrīkst atstāt savā vaļā. Tie rūpīgi jākopj arī tagad. Un tad, kad nogabals sasniedzis ciršanas vecumu, saskaņā ar valstī noteikto likumdošanu un ilgtspējīgas mežsaimniecības sertifikāta PEFC prasībām, jāizzāģē.
Teju ceturtā daļa Rīgas mežu ir atdoti dabai – Piejūras dabas parks, Beberbeķu dabas parks, Cenu tīrelis, Darmštates priežu audze, Ogres Zilie kalni, katru gadu palielinās mikroliegumu platības, plašas teritorijas aizņem ūdenstilpju un purvu aizsargjoslas. Ar bažām raugos, kas notiks, kad koki novecos un lūzīs pie katras lielākas vēja brāzmas. Vēl viena piepilsētas problēma: jo dabiskāks un nekoptāks mežs, jo lielāks vilinājums tur izbērt atkritumus. Katru gadu no saviem mežiem izvedam vairāk kā 2 tūkstošus kubikmetru atkritumu un vēl desmitiem autokravu nolietoto riepu.
Strādājam ar domu par izcilu mežu pēc 100 gadiem, bet esam kā spīlēs. Cilvēki vēlas sakoptu mežu, dabas aizsardzības ierēdņi – neskartu mežu. Daļai sabiedrības ļoti nepatīk kailcirtes, bet priežu audzes neatjaunojas pēc izlases cirtēm, kociņiem nepietiek gaismas. Katrs stādiņš prasa savu dzīves telpu. Ja audzi nekops, koki izstīdzēs, samazināsies pieaugums un labākajā gadījumā daļa izdzīvos, bet daļa atmirs paši. Izdzīvojušajiem vajadzēs gadus desmit, lai atjaunotu vainaga zelmeni un atkal varētu pilnvērtīgi pieņemties resnumā. Koki bez vainaga nespēj pilnvērtīgi uzņemt ogļskābo gāzi un ražot skābekli.
Mežsaimniecības zinātne aizvadīto simt piecdesmit gadu laikā ir gana gudri attīstījusies, par Rīgas mežiem ir gādājuši talantīgākie un progresīvākie mežsaimnieki. Turpinām simt gadu laikā sevi attaisnojušo Eižena Ostvalda darbu: stādām kvalitatīvus mežus, ieguldām mežu meliorācijā, kopšanā un pēc gadiem 80 cērtam slavenās Rīgas priedes, no kurām ražojam izcilus dēļus, pie viena katru skaidu izmantojam lietderīgi pēc labākajiem aprites ekonomikas pamatprincipiem.
Juris Buškevics, SIA “Rīgas meži” valdes loceklis
