No Briseles seminārā uzzinātā

Pilsētas un piepilsētas mežsaimniecības vēsture un nozīme

(Cecil Konijnendijk, Kopenhāgenas universitāte)

Pilsētas un piepilsētas mežsaimniecība saprotama gan kā meža, gan parku, apzaļumotu teritoriju un atsevišķu koku apsaimniekošana pilsētās un to tuvumā. Pilsētas un piepilsētas mežsaimniecības jēdziens pazīstams kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem, bet pirmās koncepcijas – kopš 19. gs. 90. gadiem. Taču padziļinātu interesi šī tēma pirmoreiz izpelnījusies Lielbritānijā un Īrijā pagājušā gadsimta 90. gadu vidū.

Viduslaikos pilsētas un piepilsētas meži tika uzskatīti par utilitāru meža zemi. Industriālajā laikmetā tā bija plašām tautas masām domāta pilsētas zaļā zonu. Mūsdienās pilsētas un piepilsētas mežus apsaimnieko valdība vai vietējā pašvaldība, tā nodrošinot apkārtējiem iedzīvotājiem meža sniegtos sociālos, estētiskos, ekonomiskos un fizioloģiskos labumus - skābekli, skaistu ainavu, aizsardzību pret trokšņiem un putekļiem, iespēju atpūsties un citas lietas.

Kādreiz par pilsētas un piepilsētas mežu uzskatīja mežu, kas atrodas tiešā pilsētas tuvumā. Mūsdienās tas ir mežs, ko apsaimnieko kāda konkrēta pilsēta. Meži, parki un apstādījumi uzlabo pilsētu dzīves vidi un padara tās pievilcīgākas iedzīvotāju acīs. Līdz ar to pieaug arī pilsētu konkurētspēja tīri ekonomiskā plāksnē.

Pilsētas un piepilsētas mežu problēmas:

-         zemes deficīts pilsētās un lielais pieprasījums pēc tās

-         augstas uzturēšanas izmaksas un finansējuma trūkums

-         parku un apstādījumu novecošana

-         kaitēkļi un slimības, kas var pārsviesties uz saimnieciski izmantojamiem mežiem

-         nepareizi politiskie lēmumi un apsaimniekošanas risinājumi

Pilsētas un piepilsētas mežsaimniecības pazīmes:

-         integritāte (visi pilsētas koku resursi, t.sk. parki un apstādījumi, kam nepieciešama plānošana un apsaimniekošana

-         stratēģija (ilgtermiņa apsaimniekošanas vīzija, daudzi izmantošanas veidi)

-         raksturīgas daudzas disciplīnas (plašs apsaimniekošanas sfēru diapazons)

-         līdzdalība (dažādu interešu grupu iesaistīšanās apsaimniekošanā)

-         pilsētas vide (vides apstākļi un atbilstība pilsētas izvirzītajām prasībām)

 Līdz ar globalizāciju, urbanizāciju un informācijas sabiedrības attīstību, kā arī sabiedrības demogrāfijas un dzīvesveida izmaiņām, pieaugusi arī pilsētas un piepilsētas mežsaimniecības nozīme. Par svarīgāko tās funkciju tagad kļuvusi rekreācija un citi sociālie pakalpojumi. Otra svarīgākā šīs sfēras funkcija ir nodrošināt pilsētu dzīves vides apstākļus.

Salīdzinot ar "parasto" mežsaimniecību, pilsētas un piepilsētas mežsaimniecībai tiek izvirzītas paaugstinātas prasības sekojošu apstākļu dēļ:

-         biotiski un abiotiski apstākļi (smagi koku stādīšanas un augšanas apstākļi, kas bieži ir cilvēka radīti)

-         tieša antropogēna slodze (vandalisms un mehāniski bojājumi, pārlieku liela izmantošana, piesārņojums, pilsētvides tālāka attīstība)

-         sociālās prasības (politiskās un ekonomiskās pārmaiņas, konflikti un krīzes).