Grīziņkalns – Toreiz un Tagad

Grīziņkalna parks atrodas starp Pērnavas, Ata un Jāņa Asara ielām. Tas ir aptuveni desmit hektārus liels. Parks tika izveidots uz smilšu kāpas, un savu nosaukumu ieguva no tirgotāja Grīzena (Griesen) vārda, kuram piederēja Grīziņmuiža (Griesenbergshof). Tā atradās dzelzceļa otrā pusē – aptuveni pašreizējo Braslas un Madonas ielu stūrī.

Mūsdienās par Grīziņkalnu rūpējas SIA “Rīgas meži” daļas “Dārzi un parki” Rīdzenes iecirkņa dārznieki un speciālisti.

Grīziņkalna vēsture

Grīziņkalns ir vēsturiski apdzīvots rajons Rīgā. Tas 19. gadsimta otrajā pusē izveidojās Pērnavas ielas malā. Šajā apkaimē aktīvi būvēja mazas rūpnīcas un darbnīcas, kā arī dzīvojamās mājas rūpnīcu strādniekiem. Šo apvidu sāka dēvēt par Grīziņkalnu.

Tajā atradās arī viena no apkārtnes augstākajām smilšu kāpām (24 m virs jūras līmeņa), kuru 1885. gadā pilsētas attīstības būvplānā tika paredzēts labiekārtot par iedzīvotāju atpūtas zonu.

Pēc tam, kad 1889. gadā pabeidza Svētā Pāvila baznīcas būvi, apkaime uz kādu laiku ieguva jaunu nosaukumu – Pāvila baznīcas rajons. Tomēr šis nosaukums neiedzīvojās.

1902. gadā Rīgas dārzu direktoram un ainavu arhitektam Georgam Kūfaltam (1853. – 1938.) uzdeva izstrādāt Grīziņkalna apzaļumošanas projektu, īpašu vietu atvēlot apkārtējiem iedzīvotājiem paredzētiem atrakciju laukumam un restorānam. Daļu parka teritorijas pilsētas valde iznomāja Šampētera alus darītavas īpašniekam Frīdriham Šindleram, kurš parkā uzbūvēja restorānu, vasaras teātri, ierīkoja dejas laukumu un kalna galā uzcēla kafejnīcu ar skatu torni.

Parka iekārtošana apstājās 1905. gada revolūcijas laikā. Tā kā tuvējā apkaimē lielākoties dzīvoja strādnieki, Grīziņkalna parks kļuva par tādu kā dumpinieku centru un lielāko pulcēšanās vietu. Vispārējā streika laikā, 1905. gadā, te pulcējušies vairāk nekā 100 000 cilvēku un runas visās Rīgā lietotajās valodās esot izskanējušas no 30 tribīnēm vienlaikus.

1917. gadā Krievijas Impērijas armijai atstājot Rīgu, parkā tika nodedzinātas visas būves, bet pats parks turpmākajos gados aizauga.

Vienīgā no sendienu būvēm, kas saglabājusi savas aprises līdz mūsdienām, ir 1903. gadā celtā dārznieka māja. Un mūsdienās tā kalpo par apmešanās vietu “Rīgas meži” daļas “Dārzi un parki” darbiniekiem, kuri aprūpē Grīziņkalnu.   

Tikai 1920. gados toreizējā Rīgas dārzu vadītāja, daiļdārznieka un ainavu arhitekta Andreja Zeidaka (1874. – 1964.) vadībā parkā notika vērienīgi rekonstrukcijas darbi. Šajā laikā parks atguva savu “elpu”, kā arī ieguva savu terasveidīgo plānojumu.

Par centrālo dominanti kļuva lielās kāpnes no Pērnavas ielas puses, kas saglabājušās līdz mūsdienām. Savukārt terasēs, kur iepriekš atradās deju laukums un kafejnīca, ierīkoja rozāriju un bērnu rotaļu laukumu, peldbaseinu un attēlā redzamo bradājamo baseinu.

Uz atbalsta mūrīša tika novietots tēlnieka Mārtiņa Šmalca (1904. – 1984.) darinātais pasaku tēls Lutausis (restaurēts 2015. gadā). Baseina priekšlaukums bija klāts ar jūrmalas smiltīm. Uz nākamajām divām terasēm veda platas kāpnes. Ziemā kalna nogāzēs bija ierīkotas slēpošanas un kamaniņu trases lieliem un maziem. 

A. Zeidaks Grīziņkalnu veidoja kā ainavu parku un vietām koriģēja G. Kūfalta iepriekš izveidotos celiņus. Kalna virsotnē atstāja plašu laukumu koncertiem. Dienvidrietumu nogāzē iestādīja vairākus tūkstošus mežrožu un ziemcietes. Tieši Grīziņkalna apstādījumos A. Zeidaks pirmo reizi Rīgas vēsturē ieviesa t.s. sekciju solus, kas vēlākajos gados ieguva nosaukumu “Zeidaka soli”.

A. Zeidaka vadītie parka iekārtošanas darbi tika beigti 1930. gadā un pēc Latvijas Vēstures pētīšanas biedrības ierosmes to pārdēvēja par 1905. gada parku.

Otrā Pasaules kara laikā parks stipri cieta. Tā sakārtošana sākās tikai 1949. gadā, ierīkojot arī slepenu pazemes PSRS armijas militāru objektu – PSRS Baltijas kara apgabala rezerves štāba telpas kara gadījumiem. Kalna pakājē turpināja darboties atrakciju parks.

1974. gadā Grīziņkalna pakājē ar skatu uz J. Asara ielu uzcēla pieminekli 1905. gada revolūcijas cīnītājiem (tēlnieks Valdis Albergs, arhitekti Gunārs Lūsis – Grīnbergs, Liliāna Kraukle).  1984. gadā parkā sākās rekonstrukcijas darbi, kuru laikā blakus bradājamam baseinam, otrpus kāpnēm, izveidoja jaunu bērnu rotaļu laukumu.

Parks mūsdienās

Pēdējā parka rekonstrukcija sākās 2014. gadā. Tagad te ir atjaunots spēļu laukums pašiem mazākajiem ar koši krāsainu pili laukuma centrā un šūpolēm. Nedaudz vecāki bērni var rāpties kalnā pa gumijas segumu pieturoties pie drošības virvēm. Atjaunots arī bradājamais baseins un atkal darbojas strūklaka “Lutausis uz delfīna”.

Baseina priekšā atjaunots jūrmalas smilšu laukums, apgaismojums, atbalsta sienas un kāpnes, celiņu segumā iestrādātas vadlīnijas cilvēkiem ar redzes traucējumiem, izlikti slavenie A. Zeidaka soli un atjaunotas ziemciešu dobes. Iecienīta vieta vietējiem iedzīvotājiem ir suņu pastaigu voljērs, kur doties ar saviem mīluļiem.

Savukārt Pērnavas un Ata ielu stūrī saimnieko biedrība  “Streetbasket”, kas organizē jauniešu ielu sporta un kultūras kustību “Ghetto Games”.

Andeja Zeidaka Grīziņkalna apstādījumu plāns: ŠEIT

 Avoti: SIA "Rīgas meži” informācija un “Rīgas dārzu un parki ceļvedis”, www.zudusilatvija.lv,  www.digitalabiblioteka.lv, www.lsm.lv