Bioloģiskā daudzveidība
Vairāk nekā pusi Latvijas meža platību veido skuju koku (galvenokārt priežu) meži. Arī vairums dabas vērtību Rīgas pilsētai piederošajos mežos saistās ar priežu mežiem, tajā skaitā uz piejūras kāpām augošajiem.
Sausie priežu meži
Par priežu mežu bioloģisko vērtību liecina dabiskajiem mežiem raksturīgās iezīmes – veci, zaraini koki, lielu dimensiju sausokņi un kritalas, degusi koksne. Cilvēka darbības mazskarti sausi priežu meži Latvijā ir retums, jo to apsaimniekošana ir bijusi visintensīvākā. Lielākās šādu mežu platības saglabājušās piejūras kāpu zonā, pateicoties ilgus gadu desmitus saudzētajai jūrmalas aizsargjoslai. Šeit pārstāvēti ES Biotopu direktīvā iekŗautie aizsargājamie biotopi – “Boreālie meži” un “Mežainas jūrmalas kāpas”.
Meža silpurene (Pulsatilla patens)
Priežu mežos sastopamo augu un dzīvnieku sugu skaits nav liels, bet starp tām ir apdraudētas sugas, kam nepieciešamas tieši vecam priežu mežam raksturīgās struktūras. Sausajos priežu mežos sastopamas aizsargājamas augu sugas – meža silpurene ('Pulsatilla patens'), pļavas silpurene ('P. pratensis'), smiltāju esparsete ('Onobrychis arenaria'), šaurlapu lakacis ('Pulmonaria angustifolia'), zaļziedu plaukšķene ('Silene chlorantha'), retas un apdraudētas vaboļu un citu kukaiņu sugas – lielā krāšņvabole ('Chalcophora mariana'), lielais dižkoksngrauzis ('Ergates faber'), lielā skrejvabole ('Carabus coriaceus'), dzeltenā laupītājmuša ('Laphria flava'). Garkalnes izdegumā sastopamā degumu krāšņvabole ('Melanophila acuminata') atkarīga no degušu audžu klātbūtnes.
Lielais dižkoksngrauzis (Ergates faber).
Skraji priežu meži un klajumu malas ir dzīvesvieta sila ķirzakai ('Lacerta agilis'). Pierīgas priežu mežos ligzdo tādas retas un aizsargājamas putnu sugas kā zaļā vārna ('Coracias garrulus'), meža balodis ('Columba oenas'), pupuķis ('Upupa epops') un ūpis ('Bubo bubo'). Garkalnes apkārtne ir nozīmīgākā zināmā zaļās vārnas ligzdošanas vieta Latvijā un arī visā Baltijā – šeit ligzdo 10-15 pāru šo putnu, kas, iespējams, veido pusi no Latvijas kopējās populācijas. Kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem zaļo vārnu skaits ir dramatiski samazinājies gan Latvijā, gan Eiropā kopumā. Priekšnoteikums zaļo vārnu ligzdošanai ir koki ar melnās dzilnas ('Dryocopus martius') izkaltiem dobumiem, kā arī piemērotas barošanās vietas ligzdošanas vietu tuvumā – klajumi, degumi, izcirtumi.
Vecie melnās dzilnas izkaltie ligzdošanas dobumi kalpo par ligzdošanas vietām arī citām aizsargājamām putnu sugām (meža balodim, bikšainajam apogam ('Aegolius funereus') u.c.). Šo sugu saglabāšanai, pirmkārt, jārūpējas par melnajai dzilnai nepieciešamā izmēra koku klātbūtni mežaudzē (ar vismaz 40 cm diametru 1,3 m augstumā). Skraji sausi priežu meži ar nabadzīgu zemsedzi un vecām, zarainām priedēm ir medņa ('Tetrao urogallus') riesta biotops. Juglas mežniecībā zināmi vairāki medņu riesti.
Zaļā vārna (Coracias garrulus).
Lapu koku meži
Rīgas pilsētai piederošo mežu teritorijā sastopami dažāda tipa lapu koku meži, no kuriem bioloģiski vērtīgākie ir platlapju meži un melnalkšņu staignāji. Platlapju meži ir visvairāk apdraudētais meža biotops gan Latvijā, gan citur Eiropā. Latvijā tie sastopami galvenokārt ūdenstilpju krastos un uz ezeru salām. Platlapju mežiem raksturīga pašizrobošanās, bagātīgs lakstaugu un krūmu stāvs. Limbažu rajonā, Dziļezera krastā augošie ošu meži ar atsevišķiem veciem ozoliem ir saglabājuši dabiskam mežam raksturīgās iezīmes. Šeit sastopama platlapju mežam raksturīga veģetācija ar tādām retām sugām kā laksis ('Allium ursinum') un strauspaparde ('Matteuccia struthiopteris'), aug arī smaržīgā naktsvijole ('Platanthera bifolia'). Raksturīgi sūnām un ķērpjiem bagātīgi apauguši koki. Ievērojamus izmērus sasniegušie plaušķērpji ('Lobaria pulmonaria') liecina par meža ilglaicību. Biotops atbilst Eiropas Savienības aizsargājamiem biotopiem “Nogāžu un gravu meži” un “Dabiski veci platlapju meži”.
Lakši (Allium ursinum).
Arī apšu mežiem ir īpaša vieta bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā. Apse ir strauji augošs koks, kas salīdzinoši īsā laikā sasniedz savu bioloģisko vecumu un veido vecam mežam raksturīgas struktūras. Apšu meži ir nozīmīga epifītisko sūnu un vārpstiņgliemežu dzīvesvieta.
Ar veciem lapu koku mežiem saistīta teritorijā sastopamā aizsargājamā marmora rožvabole ('Liocola marmorata'), kuras attīstībai nepieciešami lapu koku dobumi. Mežmalas ar vītoliem ir dzīvesvieta vēl kādai retai vaboļu sugai – zaļajam vītolgrauzim ('Aromia moschata'). Lapu koku meži ir nozīmīga aizsargājamo gliemežu sugu, kā arī reto dzeņu sugu (it īpaši vidējā dzeņa ('Dendrocopos medius') un baltmugurdzeņa ('Dendrocopos leucotos') dzīvotne.
Zaļais vītolgrauzis (Aromia moschata).
Citi meža tipi
Neskaitot iepriekš minētos, bioloģiski vērtīgākie Rīgas pilsētai piederošo mežu teritorijā sastopamie meži ir slapjie priežu un bērzu meži, kā arī, slapjie egŗu un mistrotie meži (atbilst ES aizsargājamam biotopam “Purvaini meži”). Šajos mežos sastopamās sugas, līdzīgi kā melnalkšņu staignājos, ir pielāgojušās paaugstināta mitruma apstākŗiem, lielam daudzumam trupējošas koksnes dažādās sadalīšanās stadijās.
Ar pārpurvotiem mežiem, mežmalām un purviem saistīta Rīgas pilsētai piederošo mežu teritorijā konstatētā Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstītā spožā skrejvabole ('Carabus nitens').
No Latvijā aizsargājamām augu sugām jauktos un skuju koku mežos Rīgas pilsētai piederošo mežu teritorijā sastopama sirdsveida divlape ('Listera cordata') un mānīgā knīdija ('Cnidium dubium'), mežmalās, krūmājos un ūdeņu krastmalās – zarainā ķekarpaparde ('Botrychium matricariifolium') un plūksnu ķekarpaparde ('B. multifidum').
Vietās ar dabiskajiem mežiem raksturīgām iezīmēm sastopamas sugas, kurām nepieciešami specifiski meža struktūrelementi. Piemēram, Rīgas pilsētas mežos konstatētajam lielajam asmalim ('Peltis grossa') kāpuru attīstībai nepieciešama vismaz pirms 5 gadiem nokaltušu bērzu vai egļu trūdošā koksne.
Mistrotos egļu – lapu koku mežos sastopams trīspirkstu dzenis ('Picoides tridactylus').
Mānīgā knīdija (Listera cordata).