Drošības jostas, drošības spilveni un drošības noteikumi Zaļajā klasē skolēnu vasaras brīvlaikā

Drukāt

17.07.2019

Meži un pļavas, ceļi un ūdeņi skolēnu vasaras brīvlaikā atšķiras no mežiem un pļavām, ceļiem un ūdeņiem skolēnu mācību gada laikā. Mežos un pļavās, uz ceļiem un pie ūdens skolēnu vasaras brīvlaikā emocijas sit augstu vilni – pārgalvība un bravūra, vēlme pašapliecināties un izcelties, izaicinājumi un sacensības, bet, galvenais, iespēja izrauties no pieaugušo grožiem.

Karstgalvjiem drošības jostu neuzlikt, drošības spilvenu apakšā nepalikt, ar drošības barjerām neapturēt un ar drošības naudu neatpirkties. Drošība ir jāiemāca. Un to šā gada 4. un 12. jūlijā Zaļajā klasē ieradās apgūt nometnes “Esi drošs!” un nometnes “Dalīties mīlestībā” dalībnieki. Ja ANO Drošības padome garantē mieru un drošību starptautiskā mērogā, tad Zaļā klase – zināšanas par mieru un drošību mežā. Un būt zinošam – nozīmē būt drošam!

Un, lai bērni un jaunieši justos droši mežā, vispirms tika aplūkoti dažādi drošības noteikumi: par to, ka nepieciešams informēt piederīgos par iecerēto pārgājienu mežā un atgriešanās laiku, ģērbties košas krāsas drēbēs, ņemt līdzi pilnībā uzlādētu telefonu, dzeramo ūdeni un kaut ko ēdamu, arī kabatas lukturīti un svilpīti, būt vērīgiem un iegaumēt apkārtni – ceļus, mājas vai zīmīgus dabas objektus, bet visprātīgāk doties mežā ar kādu kopā.

Taču arī tad, ja mežā tomēr ir piesities vadātājs un ir gadījies nomaldīties, galvenais ir nekrist panikā, bet rīkoties pēc Zaļās klases sagatavota rīcības plāna. Proti, doties taisnā virzienā un iziet uz kādas stigas vai takas, turklāt, iespējams, ka, uzmanīgi klausoties, var tuvumā saklausīt pat šoseju vai lielu autoceļu. Taču nekādā gadījumā nevilcināties un nesagaidīt nakts iestāšanos. Ja nepieciešams, zvanīt uz tālruņa numuru 112 un lūgt pēc palīdzības.

Kad teorija tika apgūta “protu, protu” līmenī, bērni un jaunieši ķērās klāt arī praktiskajiem darbiem – centās sapakot pārgājiena somas atbilstoši dzirdētajam, nosūtīt mobilajā telefonā saviem vecākiem, skolotājiem un vides gidiem savas atrašanās vietas koordinātas, kā arī noteica debespuses pēc saules un izmantoja šīs zināšanas, lai noteiktu virzienu, kurp doties.

Un, tā kā mācību ekskursijas beigās saule jau atradās stipri dienvidos, tad vienīgais virziens, kurp doties, bija atpakaļ uz nometnes bāzes vietu. Uz launagu! Turklāt nu jau ar apziņu, ka vasaras brīvlaikā mežā un pļavās, uz ceļiem un pie ūdens var justies droši.