Audzēt meža vērtību, nevis kubikmetrus. Mežzinis par cirtēm, meža renti un kompromisiem

Drukāt
Audzēt meža vērtību, nevis kubikmetrus. Mežzinis par cirtēm, meža renti un kompromisiem

13.11.2017

Jānis Iesalnieks, pēc nesenās pensionēšanās nu jau bijušais Dienvidkurzemes virsmežniecības virsmežzinis, pēc izglītības ir biologs, kurš visu mūžu strādājis mežā. Viņš arī uzrakstījis grāmatu “Meža ekonomikas pamati”, kuras galvenā tēze ir tā, ka meža audzēšana nav hobijs, bet uzņēmējdarbība. Kā Jānis Iesalnieks, neatkarīgs un pieredzējis mežsaimnieks, vērtē šā brīža situāciju un plānotās izmaiņas likumos, kas reglamentē meža apsaimniekošanu?

Vai, jūsuprāt, koku ciršana mežā samazina bioloģisko daudzveidību?

J. Iesalnieks: Esmu pragmatiski domājošs cilvēks. Manuprāt, mežu apsaimniekošana nav neizbēgamā pretrunā ar pārējām vitāli svarīgām funkcijām, kuras no meža sagaida cilvēks. Šīs pretrunas ir mākslīgi uzpūstas.

Meža īpašnieka interese ir kāpināt meža produktivitāti – lai meža hektārs gadā saražotu vairāk koksnes. Taču koksne ir no atmosfēras sekvestrēts ogleklis. Audzējot mežu, mēs sekmējam oglekļa piesaisti un palīdzam mīkstināt siltumnīcu gāzu efektu.

Visasāk tiek diskutēts par bioloģisko daudzveidību. Oponenti pārmet, ka mēs, cērtot kokus, to samazinām. Taču mani šie pārmetumi nepārliecina. Diskusijās parasti netiek precizēts, par kuru bioloģiskās daudzveidības līmeni mēs runājam. Vai mēs runājam par ekosistēmu vai par sugu daudzveidību, vai par indivīdu daudzveidību. Reizēm sarunas aiziet nekonstruktīvā gaisotnē vienkārši tāpēc, ka mēs katrs runājam par savu daudzveidības līmeni. Ja runājam par mūsu oponentu kritizēto kailciršu saimniecību, kura Latvijā ir jau 150 gadus, ir tomēr jāatceras, ka ar katru kailcirti mēs radām jaunu mežmalu. Katrā mežmalā, kur saskaras lielais mežs un izcirtums, ir vislielākā dzīvības daudzveidība. Jo tieši ekosistēmu saskares joslā vislabāk jūtas daudzas dzīvnieku un augu sugas. Vislielākā dzīvība ir mežmalās. Tāpat kā visdažādākā dzīvība ir tieši krastmalā, kur ūdens saskaras ar sauszemi.

Teic, ka zivis mīlot, kur dziļāks….

Patiesībā zivis vislabāk jūtas tuvu krastam, kas ir bagāts ar ūdensaugiem. Krastmala ir tā vieta, kurā vislabāk jūtas visvairāk sugu. Arī mežmalā ir ļoti daudz krūmu sugu, lielajā mežā to tik daudz nekad nebūs. Tā ir labvēlīga vieta putnu ligzdošanai. Izmantojot kailciršu saimniecību, mēs esam radījuši mozaīkveida meža struktūru – ļoti daudzas atšķirīgas vietas, kas izvietotas samērā nelielā platībā. Strādājot ar šo klasisko kailciršu metodi, mēs esam saglabājuši lielas dabas vērtības. To neviens nenoliedz.

Vai zemnieki senāk nesaimniekoja, izlasot no sava meža vajadzīgos kokus, kas vairāk līdzinās izlases cirtei?

Protams, dažādos meža īpašumos apsaimniekošanas formas bija dažādas. Kailciršu saimniecība bija raksturīga kroņa jeb muižas mežos un Latvijas valsts mežos. Privāto mežu pirms kara Latvijā bija ļoti maz. Vairums mežu, kas šobrīd pieder privātajiem meža īpašniekiem, pirms Otrā pasaules kara bija pļavas, ganības vai aramzeme. Bet pirms Pirmā pasaules kara visi meži piederēja baroniem un muižas mežos saimniekoja ar kailcirtēm. Tā ka pavisam droši – mēs ar kailcirtēm saimniekojam jau 150 gadus, un vidējā kailcirtes platība Latvijā pirms diviem gadiem bija 2,1 ha.

Savulaik piedalījāties darba grupā, kas izstrādāja noteikumus ciršanai pēc caurmēra. Kāpēc vajadzēja ieviest šādu parametru?

Strādāju Meža ministrijā laikā, kad Latvijā veidoja Meža likumu. Toreiz runāja par kritērijiem, kādi nepieciešami, lai mežā varētu sākt kailcirti. Viens no tiem ir caurmērs. Es piedalījos projektā, kurā meža apsaimniekošana tika izvērtēta kā uzņēmējdarbības nozare. Mēs meklējām atbildi – kādam tad jābūt šim galvenās cirtes caurmēram? Lai uz to atbildētu, vispirms bija jāsaprot, ko cilvēks no tā meža grib un kāds ir viņa saimniekošanas mērķis.

Naudu!

Arī nauda var būt dažāda. Var būt īsa termiņa un ilga termiņa nauda. Mēs pieņēmām, ka meža īpašnieka mērķis ir kāpināt meža produktivitāti nevis kubikmetru, bet vērtības izteiksmē. Mēģinājām atrast to brīdi, kad visracionālāk audzi nocirst. Tas ir brīdis, kad ir vislielākais vidējās vērtības pieaugums. Ja mēs turpinām mežu audzēt tālāk aiz šī optimālā punkta, tad tekošās vērtības pieaugums kļūst mazāks par vidējo. Ar vidējās vērtības pieaugumu es domāju – cik daudz naudas uz vienu ha platība saražo gada laikā.

Vai to var nosaukt par meža renti?

Tas ir stipri tuvu. Mēs tikai ignorējam ikgadējos izdevumus – zemes nodokli, bet tās nav lielas izmaksas. Tātad jautājums – kādam jābūt šim caurmēram? Šo ciparu ļoti iespaido rūpniecības pieprasījums pēc dažāda diametra sortimentiem. Tas var arī mainīties. Šobrīd par tieviem sortimentiem maksā gandrīz tikpat, cik par resniem. Vai tā būs mūžīgi? Grūti pateikt, tāpēc zināma piesardzība jāievēro.

Bez tam, runājot par galvenās cirtes caurmēru kā normatīvu, jāatceras, ka audzes ir ļoti atšķirīgas. Tāpēc nav iespējams atrast vienu kritēriju, kas būtu kā optimums visām audzēm.

Tomēr tas ir atrasts!

Ir atrasts kompromiss. Šobrīd Zemkopības ministrija valdībai izskatīšanai iesniegusi priekšlikumus, kuros paredz šo caurmēru samazināšanu. Ar domu – caurmēram jābūt tādam, lai likums nespiestu meža īpašnieku nevienu audzi turēt mežā ilgāk, nekā ir tās optimālais ciršanas brīdis pēc vidējās vērtības pieauguma kulminācijas. Taču būs daudzas augstražīgas audzes, kuras brīdī, kad sasniegušas atļauto ciršanas caurmēru, šo optimumu vēl nebūs sasniegušas. Taču mana pozīcija – jāļauj meža īpašniekam pašam izvērtēt, vai šī audze jau ir cērtama vai nav. Likums to atļauj, bet lēmums jāpieņem pašam. Un meža īpašnieks to var, jo ir kļuvis zinošāks, apzinīgāks un māk rēķināt. Bez tam mēs esam sagatavojuši palīginstrumentus, programmas, kas ļauj vieglāk tikt skaidrībā – šīs audzes vērtības pieauguma kulminācija jau ir sasniegta vai nav. Meža īpašniekam jāizmēra pēdējo gadskārtu platumi un kopā ar taksācijas parametriem un tirgus cenām jāsavada speci­ālā datorprogrammā.

Koka vitalitāti parāda tas, kādi ir pēdējo gadu gadskārtu platumi. Tas ir indikators – temperatūra, kas rāda, kā audze jūtas. Ja gadskārtas ir platas, tas nozīmē, ka koks dod labu pieaugumu un, kaut arī likums atļauj, no ekonomiskā viedokļa to nocirst nav racionāli.

Respektīvi – ar pazeminātiem galvenās cirtes caurmēriem valsts parāda, ka uzticas meža īpašniekam un neviens nebūs spiests pieņemt neracionālus lēmumus tikai tāpēc, ka likums to prasa. Tas ir galvenais.

Jānis Iesalnieks. Foto – Valdis Semjonovs

Un tas, ka pēc caurmēra cirstās audzes būs jāatjauno ar kvalitatīvu materiālu?

Tas ir būtiski nākotnes mežam, jo vajadzīgs pretspars ne visai iepriecinošai tendencei – pēdējos gados privātajos mežos skujkoku īpatsvars samazinās. Vairāk nocērtam skuju kokus, bet atjaunošanos atstājam dabas ziņā, jo tā ir lētāk.

Vai jūs savā mežā pieļaujat šādu dabīgu atjaunošanos?

Savā mežā apses esmu nomainījis pret egli un bērzu. Ja mēs skatāmies uz meža produktivitāti vērtības izteiksmē, tad šobrīd suga, kas finansiāli dos vislielāko pieaugumu, ir egle. Bet egli jāmāk audzēt. Eglē mēdz iemesties sakņu trupe, tā ir jutīga pret mizgraužu uzbrukumiem un vējgāzēm. Bet vienlaikus egle ir visproduktīvākā. Būtiski ir egļu audzi izretināt jau agrīnā vecumā. Tad tā tik ātri neatzarojas un nav viegli pieejama pārnadžiem.

Privātajos mežos jaunaudzēs bērzu jau ir daudz, un izskatās, ka nākotnē bērzs Latvijā būs plaši pārstāvēts. Taču lielāka cena būs tai sugai, kas nebūs tik viegli pieejama. Tāpēc es savā mežā lieku akcentu uz skuju kokiem.

Kā jūs vērtējat domu atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos?

Oponenti runā, ka tagad nu cirtīšot priedes pludmalēs un cilvēkiem jūras krastā būs jāsēž uz sveķainiem celmiem. Tā ir klaja maldināšana, jo nav jau runa par kāpu zonu, kur pastāv re­āli erozijas riski, bet piecu kilometru plato aizsardzības joslu, kur erozijas riski nepastāv un īstu argumentu, kāpēc tur būtu jāierobežo saimnieciskā darbība, nav. Turklāt, neko nemainot, mēs šos piejūras priežu mežus varam zaudēt, jo ne visi cilvēki grib saprast vienkāršu patiesību – ir ēncietīgas un ir sauli mīlošas koku sugas.

Atceros, 2000. gadu sākumā izcilais latviešu mežkopis Tālis Kalnārs, kurš praktizēja Velsā, popularizēja arī Latvijā savu mūžīgā meža metodi – saimniekošanu ar izlases cirtēm. Arī es toreiz piedalījos Kalnāra seminārā un uzdevu mežkopim jautājumu – vai šī mūžīgā meža metode ir derīga visām koku sugām? Nē, – viņš teica. – Tā ir derīga tikai ēncietīgām koku sugām. Jo egles un priedes bioloģija būtiski atšķiras. Egle ir ēncietīga suga, priede ir saulmīlis. Jaunās eglītes zem vecu egļu klāja var atjaunoties, bet jaunās priedītes zem vecajām izaugt nevar, jo tām vajadzīga saule. Tāpēc mūsu saulmīļiem – priedei un bērzam – šī mūžīgā meža metode neder.

Bet mēs savā likumdošanā esam iestrādājuši nosacījumu, ka piecu kilometru zonā gar Baltijas jūru priežu audzēs kailcirte ir aizliegta. Un, izcērtot priežu audzi tā, kā to pieļauj normatīvi – nelielos atvērumos, stādi, kā gribi, atjaunošanās nenotiek.

Vai taisnība, ka lielākais koksnes pieaugums ir tieši jaunaudzēs?

Arī jaunaudzēs, bet pieauguma gadskārta ir katram kokam, kas aug Latvijas mežos. Mazs pieauguma konusiņš ir mazajiem kociņiem un liels – lielajiem kokiem. Pieaugumu dod visi koki, tikai jautājums – cik lielu? Vislielākais ikgadējās krājas pieaugums kokiem ir no 30 (eglei, bērzam) līdz 50 (priedei) gadiem. Ja trīsdesmit gados eglei gadskārtas pieaugums ir līdz 8 mm, tad vecam kokam – tur jau vajadzīga lupa, lai to saskatītu.


Anita Jaunbelzere