Delfi: Kā radās Rīgas vecākais parks - Pētera I iztēlotais Viesturdārzs

Drukāt
Delfi: Kā radās Rīgas vecākais parks - Pētera I iztēlotais Viesturdārzs

28.06.2017

Dārzi un parki nav tikai celiņu cauraustas koku un krūmu grupas, kas izceļ puķu dobju košumu, tie ir sarežģīti un komplicēti arhitektūras veidojumi, kurus projektējuši, stādījuši un kopuši labākie dārznieki un ainavu meistari. Šī grāmata ir kā ceļojums vairāk nekā 800 gadu garajā Rīgas mūžā. Kas ietekmēja dārzu un parku izskatu? Mode, dzīvesveids, talantīgi parku veidotāji vai valdnieku vēlmes? Kur pilsētā zaļo koki no tālām zemēm, kur aug senākie koki, kā parkos nonāca dažādi pieminekļi un skulptūras? To visu uzzināsiet, ja izlasīsiet jauno "Jumava" izdoto Baibas Pīras-Rezovskas un Anitras Toomas veidoto Rīgas dārzu un parku ceļvedi.

Šī grāmata ir par to, kā Rīga no neliela lībiešu ciema Daugavas palienē izauga par cieši apbūvētu viduslaiku pilsētu un pēc tam — par skaistu, parkiem bagātu mūsdienu pilsētu. Izrādās, ka patlaban Rīgu rotā 306,86 hektārus plaši sabiedriskie dārzi un parki, tos aprūpē pašvaldības SIA "Rīgas meži" daļa "Dārzi un parki".


Lūk, neliels fragments no grāmatas, kurā stāstīts par skaisto Viesturdārzu!

ViesturdārzsViesturdārzs atrodas starp Eksporta, Hanzas un Rūpniecības ielu. Tas ir vecākais Rīgas parks, pašlaik tas ir 8,1 hektāru plašs.

Lielais Ziemeļu karš vēl bija tikai pusē, kad pēc astoņu mēnešu ilga aplenkuma 1710. gada 4. jūlijā Rīgas aizstāvji kapitulēja un cars lepni iesoļoja zviedriem atņemtajā pilsētā. Beidzot bija izpildīts svarīgākais Krievijas iekšpolitikas mērķis — nodrošināta pieeja pie jūras, lai varētu brīvi kuģot uz Rietumiem.

1711. gadā cars Pēteris I nolemj ierīkot Rīgā rezidenci ar dārzu. Vaļņiem apjoztajā pilsētā vietas tam maz, tādēļ cars ierosina ierīkot gaisa dārzu otrā stāva līmenī uz terases. Domājams, ka šis dārzs ierīkots 1717. gadā. Tur augušas peonijas, narcises, tulpes, lilijas, kā arī dažādi smaržīgi ārstniecības augi un dažas Dancigā (Gdaņska) pasūtītās zirgkastaņas. Tomēr šis dārzs ir pārāk mazs tik lielam vīram, un Pēteris I sāk lolot ieceri celt vasaras pili ārpus pilsētas vaļņiem. Valdnieks uzmet skici divstāvu koka ēkai ar diviem spārniem, kuras fasāde vērsta pret Daugavu.

Viņš pats aktīvi piedalās dārza plānojuma izstrādāšanā. Tolaik Eiropā bija iecienīts greznais baroka stils. Iespējams, ka iespaidojies no Holandē redzētajiem regulārajiem baroka stila dārziem, Pēteris savam dārzam Rīgā par paraugu izvēlas vienu no franču arhitekta A. Leblona izstrādātajām dārza shēmām, pielabojot pēc savas gaumes. Var jau pabrīnīties, kāpēc dārzs jāveido tik tuvu pavasaros pārplūstošai upei, bet Pēteris I gribēja no pils raudzīties uz kuģiem ostā. Cilvēku, kas licis būvēt Pēterburgu purvā, nieka paliene nebiedēja. Pie viena Gustavsala tiek pārdēvēta par Pētersalu, bet dārzs par Viņa Majestātes dārzu priekšpils cietoksnī.

Jau 1712. gadā sākas Daugavas atteku pārveidošana par gulbju dīķiem, tiek plānots parkā stādāmo kokaugu sortiments: daļu ņems no dabas, daļu pasūtīs no Holandes un Vācijas. 12,6 hektāru lielā dārza ierīkošanas darbi sākās tikai 1721. gada agrā pavasarī, kad martā pilsētā ierodas cars un šoreiz uzturas te visilgāk — trīs mēnešus. 25. aprīlī leitnants Soncovs dodas uz Lielvārdi, lai no turienes mežiem laivās atvestu parkam kokus.

Vai nu atvesto stādu nebija pietiekami, vai tie bija pavirši izrakti, bet pēc pāris nedēļām tiek dots jauns rīkojums "vairākiem muižu īpašniekiem nogādāt uz Rīgu 1500 gab. liepu ar stumbriem delnas resnumā un tikpat daudz liepu krūmu ar labām saknēm, kā arī 300 gab. lazdu."

Pēc pāris dienām no Amsterdamas pienāca jau savlaicīgi pasūtītie "3835 koki, 12 grozi ar kokiem, 4 oranžu koki un 4 kastes ar stādiem". Un jau tajā pašā dienā cars dod pavēli, lai Rīgas rāte "sūtītu 4 pajūgus ar ūdens mucām dārza laistīšanai rītos un vakaros un ka šis darbs jāsāk tās pašas dienas vakarā". Kad dārzs jau bija teju piestādīts, Pēteris I dienvidrietumu bosketā iestāda gobu, kā arī uzdod ģenerālgubernatoram rūpēties par dārza iežogošanu.

Cars drīz no Rēveles sūta pavēli: "Tā kā pie dārza darbiem ir nodarbināti tikai 800 cilvēki, ņemt palīgā vietējā garnizona kareivjus, cik vien ir iespējams." Nevarot vienmēr visu uzraudzīt, un sapratis, ka par dārza darbiem jārūpējas speciālistam, par Viņa Majestātes dārznieku 1721. gada jūnijā pieņem Nikolaju Legebandu, nelielas Ganību dambja dārzniecības īpašnieku. 1725. gadā Pēteris I nomirst, tā arī neieraugot savu dārzu pilnbriedā, taču viņa stādītā goba kuploja vēl 1936. gadā. Pēc cara nāves 1729. gadā parku pārdēvēja par Pētersalas dārzu.

Mūsdienu acīm vērtējot dārza tapšanas tempu, iesaistīto cilvēku skaitu un cara personīgās rūpes, varam spriest gan par tā laika kultūras vērtību izpausmēm, gan par dārznieka profesijas prestižu, gan par pašas Rīgas lielo nozīmi jaunajā Krievijas ģeopolitiskajā situācijā un Rietumeiropas inovāciju ieviešanu, kuras harizmātiski virzīja Pēteris I.

 

Vairāk lasiet SIA “Rīgas meži” un izdevniecības “Jumava” izdotajā Rīgas dārzu un parku ceļvedī