Piemin Ziemassvētku kauju simtgadi

Drukāt

09.01.2017

Nedēļas nogalē Latvijā tika pieminēta Pirmā pasaules kara laika Ziemassvētku kauju simtgade. Kā vienām no desmit lielākajām un sīvākajām Pirmā pasaules kara kaujām Eiropā laikā no 1916. līdz 1918. gadam tām ir liela nozīme ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas vēsturē.

Ziemassvētku kaujās pirmo un vienīgo reizi uzbrukumā pēc vienota kaujas plāna cīņās pret vācu karaspēku gāja visi latviešu strēlnieku pulki.

Strēlniekus godina gan ģenerāļi, gan jaunsargi

Sestdien viens no centrālajiem Ziemassvētku kauju simtgades pasākumiem ar Nacionālo bruņoto spēku pārstāvju, 17. Pretgaisa aizsardzības bataljona zemessargu, Zemessardzes veterānu un jaunsargu piedalīšanos notika Babītes novada Antiņu kapos. Piemiņas brīdī klāt bija Babītes novada pašvaldības vadītājs Andrejs Ence, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš. Klātesošos, aicinot ar klusuma brīdi pieminēt kritušos latviešu strēlniekus, uzrunāja arī Nacionālo bruņoto spēku kapelāns Raimonds Krasinskis.

Kā, atklājot piemiņas brīdi Antiņu kapos, sacīja Latvijas Kara muzeja Izglītības un informācijas nodaļas vadītājs Mārtiņš Mitenbergs, latvieši allaž ir lepojušies ar saviem karavīriem, kas cīnījušies Nāves salā, Ziemassvētku kaujās un vēlāk piedalījušies Atbrīvošanas cīņās.

Pēc piemiņas brīža Antiņu kapos Ziemassvētku kauju piemiņas pasākumi turpinājās arī Ložmetējkalnā, kur vairāki desmiti kara vēstures biedrības "Latviešu karavīrs" dalībnieku izspēlēja Ziemassvētku kauju imitāciju. Kā jau tas bija paredzams, latviešu strēlnieki uzvarēja vāciešus.

Laika apstākļi pirms 100 gadiem bija bargāki nekā šoreiz

Vēl pirms piemiņas pasākumu norises "Apriņķis.lv" sarunājās ar vienu no Ziemassvētku kauju pasākumu koordinatoriem vēsturnieku M. Mitenbergu. Pirmais jautājums, protams, bija, vai laika apstākļi pirms simt gadiem bija tikpat bargi kā šobrīd.

"Tie Ziemassvētku kauju laikā bija vēl skarbāki nekā šogad," sacīja M. Mitenbergs. "Kad pirmās strēlnieku daļas iznāca no Rīgas, bija ļoti liels aukstums. Ir ziņas, ka sanitāro dienestu automašīnas apstājās pie Zolitūdes un Babītes stacijas apkaimē, jo motori salā noslāpa un mediķiem ceļš bija jāturpina kājām. Tad jau drīz vien sākās putenis, bet pēdējās strēlnieku vienības uz kaujas vietām devās, līstot lietum. Tā kā Tīreļpurva apkaimē koncentrējās apmēram 120 tūkstoši karavīru, tad daudziem strēlniekiem nakti pirms uzbrukuma nācās pavadīt zem klajas debess," bilda vēsturnieks.

Pats kaujas sākums, kā skaidroja M. Mitenbergs, bija ieplānots 1916. gada decembra sākumā, taču bija skaidrs, ka Tīreļpurvam pāri varēs tikt tikai tad, kad tas būs aizsalis. Purvs nesala ciet un, kā vēsta leģendas, Rīgā ģenerāļi nolika pagalmā spaini ar ūdeni un katru rītu gāja skatīties, vai ūdens tajā ir sasalis, vai nav. Uzbrukumu vāciešiem gaidīja arī ārzemju militārie atašeji. Taču pat tad, kad Rīgā ūdens spainī sasala, purvs vēl bija nepārejams. Sākt kaujas operāciju bija iespējams tikai mēneša beigās.

Kaujas, kas skāra arī tagadējo Babītes novadu, Krievijas armijas vēsturē ir iegājušas kā Mītavas (Jelgavas) operācija, vācu armijas vēsturē tās pazīstamas kā Ziemas kaujas. Latviešu strēlnieku vēsturē tās tiek dēvētas par Ziemassvētku kaujām.

"Tā bija lielākā Krievijas armijas Ziemeļu frontes kaujas operācija visā Pirmā pasaules kara laikā Rīgas iecirknī un viena no desmit lielākajām Pirmā pasaules kara laika kaujām, vērtējot pēc iesaistīto cilvēku skaita.

Taču jāpiemin arī Jelgavas operācijas saistība ar pārējiem tā laika notikumiem Eiropā. Piemēram, francūžiem ap to laiku ļoti grūti klājās Verdenas kaujā, kur gāja bojā milzīgs skaits cilvēku, un, lai vācieši tik droši nejustos Rietumu frontē, bija norunāts sākt vācu karaspēka pozīcijas nopietni apdraudēt Ziemeļu frontē. Visticamāk, cara ģenerāļi īsti neloloja cerības, ka uzbrukums izdosies tik iespaidīgs, ka tiks atbrīvota Jelgava, un arī sals, kad janvārī temperatūra nokritās līdz pat mīnus 38 grādiem, ierobežoja cilvēku iespējas," piebilda M. Mitenbergs.

Atmiņas kļūst par leģendām

Ziemassvētku kaujas, kā uzsvēra M. Mitenbergs, ir apvītas ar daudzām leģendām, vēlākajos gados apaugot arī ar izdomājumiem un izskaistinājumiem. Šīs kaujas ir nosauktas gan par latviešu strēlnieku varonības izpausmes paraugu, gan par plānveidīgu latviešu karavīru iznīcināšanu, izmantojot tos kā lielgabalu gaļu. Tajā pašā laikā strēlnieku varonība Ziemassvētku kaujās un vēlākajās tā sauktajās Janvāra kaujās cēla latviešu tautas pašapziņu un parādīja latviešu tautības karavīrus kā militāru spēku, ne sliktāku par krievu un vācu karavīriem. Par latviešu kaujas varonību rakstīja daudzi laikraksti Francijā, Lielbritānijā un citur pasaulē.

Uz atgādinājumu, ka mēs joprojām lasām Aleksandra Grīna "Dvēseļu puteni" un Aleksandra Čaka poēmu "Mūžības skartie", kur vēstīts par latviešu strēlnieku varonību, vēsturnieks atbild, ka šie darbi drīzāk ir tie, ar kuriem šo stāstu par Ziemassvētku kaujām vajadzētu beigt, jo abi autori savus darbus ir radījuši jau otrajā desmitgadē pēc šiem notikumiem.

"Taču Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters, Eduards Virza, Kārlis Ābele vai Kārlis Štrāls Tīreļpurvā atradās tieši kauju sākumā. Ja K. Štrāla modernisma stilā sarakstītais romāns "Karš" tolaik tiktu izdots vācu valodā, tad šis rakstnieks droši būtu mūsu Remarks. Taču tādu autoru, kas uzreiz 20. gados rakstīja par karā piedzīvoto, bija apmēram simts. Un viņi visi kā vulkāns izvirda savas cīņās iekrātās emocijas. Savukārt A. Čaks un A. Grīns, vēlāk strādājot redakcijās, ir apkopojuši strēlnieku atmiņu krājumus.

Tāpēc atsaukšos uz K. Štrālu, kurš uzsvēra, ka strēlnieki piedalīšanos Ziemassvētku kaujas apzinājās kā kaut ko pārāku par citiem notikumiem viņu dzīvē. Gan tāpēc, ka bija kopības sajūta, jo vienkopus karoja latvieši, kas tikko uzvilkuši karavīra šineli, gan tādi, kas cīnījušies Nāves salā un citās kaujās. Gan tāpēc, ka tepat bija arī maģiskā Ziemassvētku nakts. Un neviens no viņiem nekad nav paudis nožēlu, ka tikuši ierauti šajos vēsturiskajos notikumos," pauda M. Mitenbergs.

Vēl viņš atgādināja, ka Ziemassvētku kauju rajonā, arī tagadējā Babītes novadā ir vairāki brāļu kapi, kuros apglabāti apmēram 3000 latviešu strēlnieku. Viņu piemiņas saglabāšana un kapu kopšanu jau gadiem vietējās dzimtas uztver kā pašsaprotamu ikdienas rituālu. Savukārt ar SIA "Rīgas meži" finansējumu 2016. gadā netālu no Antiņu kapiem tika atjaunota medikamentu noliktava un latviešu strēlnieku zemnīcas, kā arī turpat blakus esošo strēlnieku ierakumu posmi.